Prebiotikas pabaro kuņģa-zarnu traktā esošās probiotikas, veicina to augšanu un aktivitāti un tāpēc ir labvēlīgas veselībai, darbojas sinerģijā ar probiotikām jeb pastiprina viena otras pozitīvo ietekmi. Prebiotikas lielākoties ir šķiedrvielas – inulīns vai tā blakus produkts oligofruktoze un galaktooligosaharīdi.Produktus, kuri satur abus šos bioloģiski aktīvo savienojumu veidus, sauc par sinbiotikām. Ja ir izjaukts mikrofloras līdzsvars, tad labākā izvēle – lietot prebiotikas un probiotikas (simbiotikas) komplektā, jo, nonākot organismā, tās sāk darboties simbiozē.
Cinka helāts ir ķīmiskā savienojuma veids, kurā cinks ir īpašā aminoskābes formā. Cinka helātam atšķirībā no citiem cinka savienojumu veidiem ir vairākas priekšrocības, kas sevišķi būtiskas slimības laikā, kad organisms ir jutīgs pret jeb kādiem blakus kairinājumiem. Cinka helāts ir draudzīgs kuņģa – zarnu traktam, neizraisa kairinājumu, nelabumu. Eksperimentālajos pētījumos norāda uz to labāku uzsūkšanos. Ne velti no gaļa, olām un jūras produktiem cinks uzsūcas vislabāk tāpēc, ka tie satur aminoskābes cisteīnu un metionīnu, kas uzlabo cinka uzsūkšanos. Cinka helāts it īpaši nozīmīgs akūtas caurejas laikā, jo veicina rehidratāciju jeb ātrāk atjauno šķidruma daudzumu organismā. Cinks veicina normālu imūnsistēmas darbību un kognitīvās funkcijas, palīdz nodrošināt normālu vielmaiņu un uzturēt normālu matu, nagu un ādas veselību.
Probiotiskās baktērijas citā vārdā tiek sauktas arī par draudzīgajām, labvēlīgajām vai veselīgajām baktērijām. Probiotikas ir noteikti dzīvi mikroorganismi, kurus, lietojot pietiekamā daudzumā, tiek gūts labums veselībai (Pasaules Veselības organizācija, WHO definīcija). Tās palīdz izvairīties vai pat ārstēt dažādas slimības. Tās var uzņemt ar uzturu, īpašiem dzērieniem vai uztura bagātinātājiem.
Par probiotikām mūsdienās pārsvarā uzskata pienskābās (Lactobacillus), bifidobaktērijas (Bifidobacterium) un atsevišķas Escherichia coli baktēriju sugas, un raugu Saccharomyces boulardi. Par tām ir skaidri zināms, ka šīs baktērijas veiksmīgi pārvar kuņģa skābo vidi un žults agresīvo iedarbību, veiksmīgi nokļūst tievajā un resnajā zarnā un tur veiksmīgie iedzīvojas un veido kolonijas.
Probiotikas savu nosaukumu ieguva 1960. – tajos gados. Nosaukums cēlies no grieķu un latīņu valodas ar nozīmi dzīvībai (pro bios). Tomēr pati ideja par probiotikām virmoja gaisā vismaz pusgadsimtu iepriekš.
„Probiotiku tēvs” ir krievu zinātnieks Iļja Mečņikovs. Viņš no Kaukāzu kalniem atnesa pasaulei ziņu, ka probiotikas ir ilgmūžības atslēga. Viņu iedvesmoja kaukāziešu ilgmūžība un lielais skābpiena produktu patēriņš. „Zarnā esošo mikrobu atkarība no pārtikas paver mums iespējas ietekmēt zarnu floru un aizstāt patogēnos mikrobus ar lietderīgiem mikrobiem”. Viņš izteica ideju, ka „skābi producējošie mikroorganismi skābpiena produktos varētu novērst resnās zarnas „aizsērēšanu”, tādējādi padarot cilvēka mūžu ilgāku.(Metchnikoff 1908) .
Šajā pašā laikā franču pediatrs Henrijs Tisērs (Henry Tissier) novēroja, ka bērnu ar diareju fekālijās daudz mazākā apjomā bija sastopamas Y formas baktērijas. Šīs „bifidās” baktērijas turpretim bija klātesošas veselu bērnu fekālijās. Viņš ieteica tās dot pacientiem ar caureju veselīgas zarnu trakta floras atjaunošanai.
Kvalitatīvs probiotiku saturošs līdzeklis ir efektīvs līdzeklis, lai atjaunotu veselīgo līdzsvaru kuņģa-zarnu traktā – it sevišķi, ja tiek lietotas antibiotikas, bieži tiek lietoti gatavi pārtikas izstrādājumi. Papildus uzņemtās probiotikas var mainīt gan zarnu trakta mikroflora sastāvu, gan var ietekmēt tur dzīvojošo mikroorganismu uzvedību. Papildu uzņemto probiotiku daudzums saglabājas 1- 4 nedēļas, liecina probiotiku saturs fēcēs. Ja no probiotiku lietošanas grib gūt pastāvīgu un noturīgu efektu, tās jālieto nepārtraukti.